hungghiepx
New member
Es vienmēr esmu bijis slikts zaudētājs. Kopš bērnības – vai tā bija galda spēle ar brāli vai skolas sacensības – es nevarēju paciest sajūtu, ka kāds mani pārspēj. Tā ir mana lielākā problēma, par ko es runāju pat terapijā. Es baidos no zaudējuma nevis tāpēc, ka tas nozīmē kaut ko materiālu, bet tāpēc, ka tas aizskar manu lepnumu. Tāpēc es vienmēr esmu izvairījies no visām spēlēm, kurās ir iespēja zaudēt. Ne pokers, ne loterijas, ne pat virtuves kāršu spēles ar draugiem. "Nē, paldies," es teicu, "es labāk paskatīšos."
Bet pagājušajā rudenī mans draugs Artūrs, ar kuru esam draugi kopš skolas laikiem, mani pierunāja. Viņš atnāca ciemos ar pudeli vīna un teica: "Klausies, man ir viena lieta, kas tev noteikti patiks. Tur ir stratēģija, skaitļi, varbūtības – tavs prāta veids." Es pasmējos. "Tu runā par kazino, vai ne?" Viņš pamāja. "Bet tas nav tas pats, ko tu domā. Paskaties vismaz."
Viņš atvēra savu telefonu un parādīja man lapu. vavada latvia. Es sākumā atteicos, bet Artūrs ir pārliecinošs. "Vienu reizi," viņš teica. "Tikai desmit eiro. Ja zaudēsi, es tev atdošu." Man bija neērti atteikt, tāpēc piekritu. Reģistrējāmies, ieliku desmit eiro un sākām.
Artūrs man ieteica ruleti. "Tā ir tīra matemātika," viņš teica. "Nevis nejaušība, bet varbūtības." Es sāku ar nelielām likmēm – pa eiro, pa diviem. Sākumā zaudēju. Tad uzvarēju. Tad atkal zaudēju. Manī cīnījās divas sajūtas – vecā bailes no zaudējuma un jauna ziņkāre. "Paskaties," Artūrs teica, "tu jau esi iemācījies kaut ko jaunu. Tu nebaidies no katra grieziena." Viņam bija taisnība. Es sāku just, ka šī nav cīņa, bet eksperiments.
Pēc Artūra aiziešanas es paliku viens un nolēmu pamēģināt vēl. Ieliku 20 eiro, bet šoreiz izvēlējos automātu. "Book of Ra" – vecs, bet pārbaudīts, kā Artūrs teica. Sākumā es zaudēju 10 eiro. Iekšā cēlās vecā sajūta – "redzi, tu atkal zaudē". Bet tad es apstājos un padomāju: "Vai tas tiešām ir tik svarīgi? Desmit eiro? Vai mana pašcieņa ir atkarīga no tā?" Es nolēmu turpināt.
Nākamajā dienā es iegāju ar 15 eiro. Spēlēju uzmanīgi, ar mazām likmēm. Reizēm uzvarēju, reizēm zaudēju. Bet šoreiz es nepiedzīvoju to drūmo sajūtu, kad zaudējums liekas kā personīga sakāve. Es vienkārši vēroju, kā griežas bungas, un sapratu, ka šī ir tikai spēle. Nevis eksāmens, nevis sacensība – vienkārši spēle. Trešajā dienā es uzvarēju 40 eiro. Nebiju pārāk sajūsmā – vienkārši atzīmēju, ka tas ir patīkami. Ceturtajā dienā es zaudēju 18. Un nekas nenotika. Pasaule nesabruka. Es joprojām biju cilvēks.
Tas bija atklājums. Es sapratu, ka visa mana dzīve esmu bēdzis no zaudējumiem – darbā, attiecībās, hobijos. Es baidījos no kļūdām, no neveiksmēm, no tā, ka kāds mani nosodīs. Bet spēlējot vavada latvia, es atklāju, ka zaudējums ir tikai dati. Statistika. Kāda daļa no kopējās pieredzes. Un, kad tu pieņem zaudējumu kā dabisku procesu, tas zaudē savu spēku.
Es turpināju spēlēt reizi pāris dienās. Ne jau tāpēc, ka gribētu laimēt lielu naudu. Bet tāpēc, ka tā bija mana nelielā terapija. Katru reizi, kad zaudēju, es sev teicu: "Tā ir daļa no spēles. Ne vairāk, ne mazāk." Un katru reizi, kad uzvarēju, es priecājos bez vainas sajūtas. Man patika, ka šajā pasaulē ir noteikumi, un, ja tu tos ievēro, tu vari justies droši.
Pēc mēneša es aizgāju pie sava terapeita un pastāstīju par šo pieredzi. Viņš pasmējās un teica: "Tā ir lieliska prakse. Tu iemācījies pieņemt realitāti, kuru nevari kontrolēt." Un viņam bija taisnība. Es sapratu, ka dzīve ir kā ruletes bumbiņa – tā var apstāties, kur grib. Bet tas, kā tu reaģē, ir tava izvēle.
Protams, es nezinu, vai tas ir piemērots visiem. Bet man šī pieredze deva vairāk, nekā jebkura grāmata vai lekcija. Es iemācījos zaudēt. Un, iemācījies zaudēt spēlē, es iemācījos zaudēt arī dzīvē. Kad mans projekts darbā neizdevās, es nekrītu panikā. Kad mans dēls zaudēja futbola maču, es nevis mierināju viņu ar vārdiem "viss būs labi", bet teicu: "Tā ir daļa no spēles. Nākamreiz būs savādāk."
Pagājušajā nedēļā es uzvarēju 230 eiro. Bija patīkami, bet es neļāvu sev pārāk priecāties. Jo zinu – rīt varu zaudēt. Un tas ir normāli. Es ieliku 100 eiro ģimenes ceļojuma fondā, bet pārējos atstāju kontā. Sieva jautāja: "Ko tu darīsi ar to naudu?" Es atbildēju: "Nezinu. Varbūt nospēlēšu vēl. Varbūt nē. Svarīgi, ka man nav bail."
Šodien es spēlēju retāk – reizi nedēļā. Man vairs nav vajadzības pierādīt sev, ka varu uzvarēt. Man ir vajadzība atcerēties, ka varu zaudēt un palikt vesels. Un šī atziņa ir vairāk vērta nekā jebkurš džekpots. Es esmu pateicīgs Artūram, ka viņš mani pierunāja. Pateicīgs vavada latvia par to, ka tā bija vieta, kur es sāku šo mācību. Bet visvairāk pateicīgs esmu sev – ka atradu drosmi spert soli nezināmajā. Un, ziniet, tā ir labākā uzvara, ko esmu guvis. Tā, kuru nevar izmērīt naudā.
Bet pagājušajā rudenī mans draugs Artūrs, ar kuru esam draugi kopš skolas laikiem, mani pierunāja. Viņš atnāca ciemos ar pudeli vīna un teica: "Klausies, man ir viena lieta, kas tev noteikti patiks. Tur ir stratēģija, skaitļi, varbūtības – tavs prāta veids." Es pasmējos. "Tu runā par kazino, vai ne?" Viņš pamāja. "Bet tas nav tas pats, ko tu domā. Paskaties vismaz."
Viņš atvēra savu telefonu un parādīja man lapu. vavada latvia. Es sākumā atteicos, bet Artūrs ir pārliecinošs. "Vienu reizi," viņš teica. "Tikai desmit eiro. Ja zaudēsi, es tev atdošu." Man bija neērti atteikt, tāpēc piekritu. Reģistrējāmies, ieliku desmit eiro un sākām.
Artūrs man ieteica ruleti. "Tā ir tīra matemātika," viņš teica. "Nevis nejaušība, bet varbūtības." Es sāku ar nelielām likmēm – pa eiro, pa diviem. Sākumā zaudēju. Tad uzvarēju. Tad atkal zaudēju. Manī cīnījās divas sajūtas – vecā bailes no zaudējuma un jauna ziņkāre. "Paskaties," Artūrs teica, "tu jau esi iemācījies kaut ko jaunu. Tu nebaidies no katra grieziena." Viņam bija taisnība. Es sāku just, ka šī nav cīņa, bet eksperiments.
Pēc Artūra aiziešanas es paliku viens un nolēmu pamēģināt vēl. Ieliku 20 eiro, bet šoreiz izvēlējos automātu. "Book of Ra" – vecs, bet pārbaudīts, kā Artūrs teica. Sākumā es zaudēju 10 eiro. Iekšā cēlās vecā sajūta – "redzi, tu atkal zaudē". Bet tad es apstājos un padomāju: "Vai tas tiešām ir tik svarīgi? Desmit eiro? Vai mana pašcieņa ir atkarīga no tā?" Es nolēmu turpināt.
Nākamajā dienā es iegāju ar 15 eiro. Spēlēju uzmanīgi, ar mazām likmēm. Reizēm uzvarēju, reizēm zaudēju. Bet šoreiz es nepiedzīvoju to drūmo sajūtu, kad zaudējums liekas kā personīga sakāve. Es vienkārši vēroju, kā griežas bungas, un sapratu, ka šī ir tikai spēle. Nevis eksāmens, nevis sacensība – vienkārši spēle. Trešajā dienā es uzvarēju 40 eiro. Nebiju pārāk sajūsmā – vienkārši atzīmēju, ka tas ir patīkami. Ceturtajā dienā es zaudēju 18. Un nekas nenotika. Pasaule nesabruka. Es joprojām biju cilvēks.
Tas bija atklājums. Es sapratu, ka visa mana dzīve esmu bēdzis no zaudējumiem – darbā, attiecībās, hobijos. Es baidījos no kļūdām, no neveiksmēm, no tā, ka kāds mani nosodīs. Bet spēlējot vavada latvia, es atklāju, ka zaudējums ir tikai dati. Statistika. Kāda daļa no kopējās pieredzes. Un, kad tu pieņem zaudējumu kā dabisku procesu, tas zaudē savu spēku.
Es turpināju spēlēt reizi pāris dienās. Ne jau tāpēc, ka gribētu laimēt lielu naudu. Bet tāpēc, ka tā bija mana nelielā terapija. Katru reizi, kad zaudēju, es sev teicu: "Tā ir daļa no spēles. Ne vairāk, ne mazāk." Un katru reizi, kad uzvarēju, es priecājos bez vainas sajūtas. Man patika, ka šajā pasaulē ir noteikumi, un, ja tu tos ievēro, tu vari justies droši.
Pēc mēneša es aizgāju pie sava terapeita un pastāstīju par šo pieredzi. Viņš pasmējās un teica: "Tā ir lieliska prakse. Tu iemācījies pieņemt realitāti, kuru nevari kontrolēt." Un viņam bija taisnība. Es sapratu, ka dzīve ir kā ruletes bumbiņa – tā var apstāties, kur grib. Bet tas, kā tu reaģē, ir tava izvēle.
Protams, es nezinu, vai tas ir piemērots visiem. Bet man šī pieredze deva vairāk, nekā jebkura grāmata vai lekcija. Es iemācījos zaudēt. Un, iemācījies zaudēt spēlē, es iemācījos zaudēt arī dzīvē. Kad mans projekts darbā neizdevās, es nekrītu panikā. Kad mans dēls zaudēja futbola maču, es nevis mierināju viņu ar vārdiem "viss būs labi", bet teicu: "Tā ir daļa no spēles. Nākamreiz būs savādāk."
Pagājušajā nedēļā es uzvarēju 230 eiro. Bija patīkami, bet es neļāvu sev pārāk priecāties. Jo zinu – rīt varu zaudēt. Un tas ir normāli. Es ieliku 100 eiro ģimenes ceļojuma fondā, bet pārējos atstāju kontā. Sieva jautāja: "Ko tu darīsi ar to naudu?" Es atbildēju: "Nezinu. Varbūt nospēlēšu vēl. Varbūt nē. Svarīgi, ka man nav bail."
Šodien es spēlēju retāk – reizi nedēļā. Man vairs nav vajadzības pierādīt sev, ka varu uzvarēt. Man ir vajadzība atcerēties, ka varu zaudēt un palikt vesels. Un šī atziņa ir vairāk vērta nekā jebkurš džekpots. Es esmu pateicīgs Artūram, ka viņš mani pierunāja. Pateicīgs vavada latvia par to, ka tā bija vieta, kur es sāku šo mācību. Bet visvairāk pateicīgs esmu sev – ka atradu drosmi spert soli nezināmajā. Un, ziniet, tā ir labākā uzvara, ko esmu guvis. Tā, kuru nevar izmērīt naudā.